Loading...

VIETRADE

DIZAINA FILOZOFIJA, TEORIJA UN PRAKSE
Sākums /  Projekti /  VIETRADE

1. Kur & kāpēc

Mēs nedzīvojam tikai telpās, bet pāri visam vietās. Jebkura mūsu pieredze par pasauli tiek realizēta caur konkrētu vietu, konkrētā vietā un kā konkrēta vieta. Viss vienmēr ir vietā vai virzienā uz kādu vietu. Mēs nesakām, ka mūsu sirdī tam vienmēr būs telpa. Mēs nesakām, ka mūsu galvā tam vairs nav telpa. Pēc lieliska restorāna apmeklējuma, mēs nesakām, ka mums tikko bija fantastiska telpiskā pieredze. Mēs sakām, ka tikko lieliski pavadījām laiku (!), jo tā bija izcila vieta (!!). Mūs kā dizainerus interesē tieši šī pārēja no telpas uz vietu.

2. Kas

Vieta nav tikai reducēts telpisks koncepts, kas apraksta noteiktu lokācijas punktu. Vieta ir topogrāfiski-loģisks satikšanās notikums, ko veido tādu vides aspektu kā telpas, ainavas, robežu, limitu, atmosfēras, mentālo struktūru, virsmu, prasmju, rūpju, ģeogrāfijas, dizaina un laika sintēze.

3. Kā & kuri

Līdz ar to mums interesējošais jautājums ir, kāda veida dizains nepieciešams, lai būtu iespējama kvalitatīva pāreja no telpu projektēšanas uz vietu radīšanu? Tam jābūt vērstam uz procesiem gan telpā, gan laikā. Tas ir dizains, kas paredzēts ne tikai fizisku (taustāmu) struktūru ienešanai realitātē, bet arī prasmju un rūpju radīšanai. Mēs nodarbojamies tieši ar tādu, integrētu un holistisku dizaina pieeju, ko saucam par vietradi (placemaking). Plašāk par to visu iespējams lasīt esejā zemāk, kā arī noskatoties pievienotās uzstāšanās konferencēs.
Projekta apraksts

Klients: "nēbetjā"

Datums: 01 maijs 2012 - 17 jūlijs 2018

Tiešsaite: nebetja.eu

Lai būtu iespējama vietrades  iztirzāšana, ir jāsaprot tās situētība plašākā kontekstā. Ir jāatrod, vai, precīzāk, ar starpdisciplinārā pētniecībā balstītu nolūku, jārada tās vieta laikā un telpā (Dilnot, Fry un Stewart), (Malpas, The Intelligence of Place).

Pieņemot, ka vides dizaina primārais jautājums ir „kur”, ar to domājot mūsu kopīgo, pašreizējo atrašanās vietu – planētu Zeme – situācija ir diezgan baisa. Pat neskatoties uz it kā straujo „dabai draudzīgās ekonomikas evolūciju” (Fry, Design Futuring: Sustainabilty, Ethics and New Practice).

Tieši dizaina radītā artefaktu pasaule jeb pasaule pasaulē ir vieta, kurā realitātē ir ienācis projekts ar nosaukumu cilvēks. Tieši antropocentriskā superstruktūra, kas ekstrakcijas procesa veidā „apēd” Zemeslodes dabas procesu un elementu ģenerētos resursus, ir uzskatāma par cilvēcisko vai vismaz vēsturiski-cilvēcisko mūsu dzīvnieciskajā būtnē (Fry, Becoming Human by Design), (Dilnot, Fry un Stewart).

Atsaucoties uz profesoru Jeff Malpas, vide mums apkārt, pateicoties Apgaismības laikmeta progresīvā modernisma un dabas likuma projektiem, pēdējo gadsimtu laikā ir tikusi padarīta par utilizējamu resursu ainavu, kuras centrā atrodas no dabas veiksmīgi izņemtais un pašnoteiktais cilvēks (Malpas, Place, Space and Modernity). Caur šīs pasaules-pasaulē radīšanu mēs esam kļuvuši par tās daļu un tā ir kļuvusi par daļu no mums. Pārveidojot pasauli mums apkārt, mēs pārveidojam sevi (Willis). Lūk, arī ontoloģiska dizaina definīcija.

Šī raksta kontekstā par pagrieziena punktu var uzskatīt vēsturiski izsekojamus notikumus, kad Džordāno Bruno (1548-1600), Galielo Galileo (1564-1642), Renē Dekarts (1596-1650), Gotfrīds Leibnics (1646-1716) un Īzaks Ņūtons (1643-1727) nāca klajā ar idejām, kas likušas pamatus mūsdienu izpratnei par telpu (Merriman, Jones and Olsson).

Pirmkārt, ar to konceptualizējot bezgalīgi daudz iespēju un bezgalīgi daudz pasauļu bezgalīgā (absolūtā) telpā, un otrkārt piedāvājot koordinātu modeli, lai būtu iespējama jebkuras lokācijas noteikšana, izmantojot matemātisko metodi (Arida), (Malpas, Putting space in place: philosophical topography and relational geography).

Šādi attīstījies domāšanas virziens vietu mūsu uztverē padara tikai un vienīgi par atrašanās punktu bezgalīgajā telpas audumā, ko mūsdienās pazīstam ar nosaukumu “režģis”. To kā cēloni var attiecināt uz dabā neeksistējošu robežu novilkšanu un visu pārējo, kas noveda līdz industriālajai revolūcijai (mehānizācija), automaģistrālēm (tehnoloģija kā mūsu apziņas un ķermeņa sasniedzamības paplašinājums), satelītnavigācijai un lietu internetam, kurā viss ir savienots lineāri-plakanā tīklojumā. Viss kļūst izrēķināms, kvantificējams, piemērojams kādam modelim vai disciplīnas diktātam. Šādā kontekstā ir rodami arī Bauhaus projekta ideoloģijas principi (Baudrillard).

Vietrade tā visa kontekstā ir jēdziena placemaking (PPS) autora oriģināl-interpretācija latviešu valodā, kas sevī ietver dizaina pieeju, kurā tiek apvienots dizains, filozofija un ģeogrāfija. Nepieciešamību ieviest šādu pieeju veido vispārzināmā situācija pasaulē, ko raksturo dažādu disciplīnu efektīvā spēja plānot un būvēt telpas, taču to absolūtā nespēja tā kontekstā radīt jēgpilnas vietas (Rozentāle, Jong un Ķīnasts). Spilgts piemērs ir mūsdienu dizaina telpiskā daba un visa veida absurdā zvaigžņu arhitektūra, kuras uzmanības fokusā ir bezjēdzīgi un disfunkcionāli risinājumi. Vietrade ir par cilvēka vietas (vietas cilvēkam) atrašanu un radīšanu ne tikai fiziskajā, bet arī mentālajā vidē – blakus mājām, mūsu domās un nākotnes plānos (Willis).

Vietrade var tikt aplūkota kā dizaina process, kura laikā tiek radītas zināšanas un akumulēta sapratne par mūsu potencialitāti, kā apdzīvot un iedzīvot šo pasauli (no telpas uz vietu, no ēkas uz mājām). Ņemot vērā, ka vietrade ir sensora un taktila vides transformācija, tās ietekme sniedzas tālāk par dotajām apdzīvojuma struktūrām un ir fokusēta uz tādu kopienu radīšanu, kas laikā un telpā var pašas kļūt par vietām. Pāri visam vietrades prioritāte ir kolektīvas darbības, lai pilnveidotu un vienkāršotu veidus, kādos kopīgi radām savas dzīves vietas (Ķīnasts).

Vietrade ir process, kura laikā tiek radīta vieta (-s), ar to saprotot vides (kā totalitātes) un to elementu saplūšanu (savešanu kopā) par dzīvu metabolismu, ko raksturo ainava, robežas, limiti, atmosfēra, mentālās un sensorās struktūras, kā arī prasmes, rūpes, telpa un laiks. Tas nozīmē, ka vieta ir process, kas top un realizējas, savienojoties dažādiem telpas un laika elementiem, kas satiekas šī procesa laikā (Hussey). Tādējādi vietrade kā dizaina pieeja ļauj objektīvi paraudzīties uz ilgtspējas dimensiju apguves un realizēšanas komplekso procesu, un ir izmantojama jebkura dizaina projekta konceptualizēšanā, ieviešanā, uzturēšanā un novērtēšanā (Rozentāle, Jong un Ķīnasts).

Tomēr ir vēl kāds veids, kā raudzīties uz vietrades pieeju. Tā ir ideja, ka jebkura lieta (ne tikai objekt-lieta kā taustāms priekšmets), ko mēs varam iztēloties, iedomāties (konceptualizēt kā abstrakciju), bet arī ienest realitātē kā dizaina artefaktu, ir vieta pati par sevi. Kā visai vērtīgu piemēru var minēt heidegerismāpatapināto ideju par lietu lietību – krēsls ir ne tikai pasīvs objekts, uz kura apsēsties, bet arī aktīva lieta, jo kā krēsls tā nodarbojas ar savu krēslošanu, kura var izrādīties visai autonoma un pat proaktīva mūsu sēdēšanas veidotāja. Krēsls šādā skatījumā ir arī vieta, caur kuru realitātē vispār var ienākt sēdēšana; krēsls ir sava veida tikšanās vieta, kurā satiekas cilvēka ideja par sēdēšanu un dizaina artefakts, kas to ļauj realizēt un pieredzēt vidē.

Līdz ar to provokācija, ka jebkura lieta ir reizē arī vieta, paredz nepieciešamību pēc pilnīgi jauna veida dizaina domāšanas un pieejas, ko "nēbetjā" konceptualizē kā dizaina filozofijas un ģeogrāfijas sintēzi jeb vietradi.

Literatūras avoti

Arida, Ayssar. Quantum City. Oxford: Architectural Press, 2002.

Baudrillard, Jean. “Design and Environment: Or, The Inflationary Curve of Political Economy.” The Universitas Project: Solutions for Post-Technological Society. Ed. Harriet Schoenholz Bee. New York: The Museum of Modern Art, 2006. 50-65.

Dilnot, Clive, Tony Fry un C.S. Stewart. Design and the question of history. London [etc]: Bloomsbury, 2015.

Fry, Tony. Becoming Human by Design. London [etc]: Bloomsbury, 2013.

—. Design Futuring: Sustainabilty, Ethics and New Practice. London [etc]: Bloomsbury, 2008.

Hussey, Edward. Aristotle`s Physics Books III and IV. Trans. with notes. Oxford: Clarendon Press, 1983.

Ķīnasts, Jānis. «Vietrades pieeja pilsētvides plānošanā un dizainā.» Latvijas Architektūra 130 (2017): 96-98.

Malpas, Jeff. «Place, Space and Modernity.» 2016. gada 14. November. 2017. gada 7. Maijs. <https://www.youtube.com/watch?v=mFqX6AA19T4&t=3583s>.

—. «Putting space in place: philosophical topography and relational geography.» Environment and Planning D: Society and Space 30 (2012): 226-242.

—. The Intelligence of Place. London, New York: Bloomsbury, 2017. Paper back.

Merriman, Peter, et al. “Space and spatiality in theory.” Dialogues in Human Geography 2.1 (2012): 3-22.

PPS. Project for Public Spaces. 2017. 2017. gada 10. Maijs. <https://www.pps.org/reference/grplacefeat/>.

Rozentāle, Ieva, Vera De Jong un Jānis Ķīnasts. «A placemaking approach to creative clusters: Towards a practical framework for strategizing and conceptualization.» Angers: University of Angers, 2015.

Willis, Anne-Marie. “Ontological designing.” Design Philosophy Papers 4.2 (2006): 69-92.









9b1c0f81b21cd338bba72a9b308db6e3.png