Loading...

NO TELPAS UZ VIETU?

WE DESIGN BY CARE
Sākums /  Projekti /  NO TELPAS UZ VIETU?

1. Kur & kāpēc

Mēs nedzīvojam telpās, bet vietās. Jebkura mūsu pieredze par pasauli tiek realizēta caur konkrētu vietu, kā vieta un no kādas noteiktas vietas virzienā uz citu. Mēs nesakām, ka mūsu galvā tam vairs nav telpa. Mēs nesakām, ka mūsu sirdī tam vienmēr būs telpa. Mēs lietojam jēdzienu vieta.

2. Kas

Vieta nav tikai reducēts telpas koncepts, kas apraksta atrašanos noteiktā punktā. Vieta ir topogrāfiski-loģisks satikšanās notikums (event of gathering), ko veido telpas, ainavas, robežu, limitu, pāreju, virsmu, prasmju, gaisotnes, gādības, sensoro struktūru, identitātes un laika sintēze.

3. Kā & kuri

Kāda veida dizains nepieciešams, lai būtu iespējama kvalitatīva pāreja no telpu projektēšanas uz daudz integrētāku vietu radīšanu? Tam jābūt vērstam ne tikai uz procesiem telpā, bet arī laikā. Tas ir dizains, kas vērsts ne tikai uz fizisku struktūru ienešanu realitātē, bet arī tādu procesu dizainu, kuru laikā tiek radīta gādība, prasmes un citas sociāl-nemateriālās un materiālās prakses. SIA nēbetjā nodarbojas tieši ar šādu dizainu. Mēs palīdzam radīt vietas.
Projekta apraksts

Klients: SIA nēbetjā

Datums: 01 maijs 2012 - 17 decembris 2019

Tiešsaite: nebetja.eu

Jautājums vēl arvien paliek atklāts.

Kāpēc dizaina diskurss (pat runājot par procesiem, stratēģijām un pakalpojumiem, nemaz nepieminot visu digitālo un virtuālo) vēl arvien ir tik ļoti fokusējies uz telpu un visu telpisko, vietu (kopā ar laiku kā mērvienību) reducējot līdz vienkāršam lokācijas punkta apzīmējumam?

Lai būtu iespējama vietrades pieejas iztirzāšana, ir jāsaprot tās situētība plašākā kontekstā. Ir jāatrod, vai, precīzāk, ar starpdisciplinārā pētniecībā balstītu nolūku, jārada tās vieta laikā un telpā.

Pieņemot, ka vides dizaina primārais jautājums ir „kur”, ar to domājot mūsu kopīgo, pašreizējo atrašanās vietu – planētu Zeme – situācija ir diezgan baisa. Pat neskatoties uz it kā straujo „dabai draudzīgās ekonomikas evolūciju”.

Tieši dizaina radītā artefaktu pasaule jeb pasaule pasaulē ir vieta, kurā realitātē ir ienācis projekts ar nosaukumu cilvēks. Tieši antropocentriskā superstruktūra, kas ekstrakcijas procesa veidā „apēd” Zemeslodes dabas procesu un elementu ģenerētos resursus, ir uzskatāma par cilvēcisko vai vismaz vēsturiski-cilvēcisko mūsu dzīvnieciskajā būtnē.

Atsaucoties uz profesoru Jeff Malpas, vide mums apkārt, pateicoties Apgaismības laikmeta progresīvā modernisma un dabas likuma projektiem, pēdējo gadsimtu laikā ir tikusi padarīta par utilizējamu resursu ainavu, kuras centrā atrodas no dabas veiksmīgi izņemtais un pašnoteiktais cilvēks. Caur šīs pasaules-pasaulē radīšanu mēs esam kļuvuši par tās daļu un tā ir kļuvusi par daļu no mums. Pārveidojot pasauli mums apkārt, mēs pārveidojam sevi.

Lūk, arī ontoloģiska dizaina definīcija.

Šī raksta kontekstā par pagrieziena punktu var uzskatīt Apgaismības laika notikumus, kad Džordāno Bruno (1548-1600), Galielo Galileo (1564-1642), Renē Dekarts (1596-1650), Gotfrīds Leibnics (1646-1716) un Īzaks Ņūtons (1643-1727) nāca klajā ar idejām, kas likušas pamatus mūsdienu izpratnei par telpu.

Pirmkārt, ar to konceptualizējot bezgalīgi daudz iespēju un bezgalīgi daudz pasauļu bezgalīgā (absolūtā) telpā, un otrkārt piedāvājot koordinātu modeli, lai būtu iespējama jebkuras lokācijas noteikšana, izmantojot matemātisko metodi.

Šādi attīstījies domāšanas virziens vietu mūsu uztverē padara tikai un vienīgi par atrašanās punktu bezgalīgajā telpas audumā, ko mūsdienās pazīstam ar nosaukumu “režģis”. To kā cēloni var attiecināt uz dabā neeksistējošu robežu novilkšanu un visu pārējo, kas noveda līdz industriālajai revolūcijai (mehānizācija), automaģistrālēm (tehnoloģija kā mūsu apziņas un ķermeņa sasniedzamības paplašinājums), satelītnavigācijai un lietu internetam, kurā viss ir savienots lineāri-plakanā tīklojumā. Viss kļūst izrēķināms, kvantificējams, piemērojams kādam modelim vai disciplīnas diktātam. Šādā kontekstā ir rodami arī Bauhaus projekta ideoloģijas principi.

Vietrade tā visa kontekstā ir jēdziena placemaking oriģināl-interpretācija latviešu valodā, kas sevī ietver dizaina pieeju, kurā tiek apvienots dizains, filozofija un ģeogrāfija. Nepieciešamību ieviest šādu pieeju veido vispārzināmā situācija pasaulē, ko raksturo dažādu disciplīnu efektīvā spēja plānot un būvēt telpas, taču to absolūtā nespēja tā kontekstā radīt jēgpilnas vietas. Spilgts piemērs ir mūsdienu dizaina telpiskā daba un visa veida absurdā zvaigžņu arhitektūra, kuras uzmanības fokusā ir bezjēdzīgi un disfunkcionāli risinājumi.

Vietrade ir par cilvēka vietas (vietas cilvēkam) atrašanu un radīšanu ne tikai fiziskajā, bet arī mentālajā vidē – blakus mājām, mūsu domās un nākotnes plānos.

Vietrade var tikt aplūkota kā dizaina process, kura laikā tiek radītas zināšanas un akumulēta sapratne par mūsu potencialitāti, kā apdzīvot un iedzīvot šo pasauli (no telpas uz vietu, no ēkas uz mājām). Ņemot vērā, ka vietrade ir sensora un taktila vides transformācija, tās ietekme sniedzas tālāk par dotajām apdzīvojuma struktūrām un ir fokusēta uz tādu kopienu radīšanu, kas laikā un telpā var pašas kļūt par vietām. Pāri visam vietrades prioritāte ir kolektīvas darbības, lai pilnveidotu un vienkāršotu veidus, kādos kopīgi radām savas dzīves vietas.

Vietrade ir process, kura laikā tiek radīta vieta (-s), ar to saprotot vides (kā totalitātes) un to elementu saplūšanu par dzīvu metabolismu, kuru raksturo tādi koncepti kā ainava, robežas, prasmes, rūpes, telpa un laiks. Tas nozīmē, ka vieta ir process, kas top un realizējas, savienojoties dažādiem telpas un laika elementiem, kas satiekas šī procesa laikā. Tādējādi vietrade kā dizaina pieeja ļauj objektīvi paraudzīties uz ilgtspējas dimensiju apguves un realizēšanas komplekso procesu, un ir izmantojama jebkura dizaina projekta konceptualizēšanā, ieviešanā, uzturēšanā un novērtēšanā.

Tomēr ir vēl kāds veids, kā raudzīties uz vietrades pieeju. Tā ir ideja, ka jebkura lieta (ne tikai objekt-lieta kā taustāms priekšmets), ko mēs varam iztēloties, iedomāties (konceptualizēt kā abstrakciju), bet arī ienest realitātē kā dizaina artefaktu, ir vieta pati par sevi. Kā visai vērtīgu piemēru var minēt heidegerismā patapināto ideju par lietu lietību – krēsls ir ne tikai pasīvs objekts, uz kura apsēsties, bet arī aktīva lieta, jo kā krēsls tā nodarbojas ar savu krēslošanu, kura var izrādīties visai autonoma un pat proaktīva mūsu sēdēšanas veidotāja. Krēsls šādā skatījumā ir arī vieta, caur kuru realitātē vispār var ienākt sēdēšana; krēsls ir sava veida tikšanās vieta, kurā satiekas cilvēka ideja par sēdēšanu un dizaina artefakts, kas to ļauj realizēt un pieredzēt vidē.

Līdz ar to provokācija, ka jebkura lieta ir reizē arī vieta, paredz nepieciešamību pēc pilnīgi jauna veida dizaina domāšanas un pieejas, ko mēs konceptualizējam kā dizaina filozofijas un ģeogrāfijas sintēzi jeb vietradi.

* * *

Publikācijas:

Ķīnasts, Jānis. «Vietrades pieeja pilsētvides plānošanā un dizainā.» Latvijas Architektūra 130 (2017): 96-98.

Rozentāle, Ieva, Vera De Jong un Jānis Ķīnasts. «A placemaking approach to creative clusters: Towards a practical framework for strategizing and conceptualization.» Angers: University of Angers, 2015.







8afe3eef377587480236cc8809e72436.PNG